9 mēnešu marazms???

12. mar 00:37

Šovakar sanāca vairāk būt mājās... Aiz garlaicības var nomirt (tā iet,ka tik ļoti pierod, ka vienmēr līdzcilvēks blakus)... Tā nu meklēju kādu pašizklaidējošu izklaides veidu... Un kāpēc gan neuzrakstīt ko šeit...

Nezinu īsti, ko rakstīt, lai tas sanāktu īsumā... Laikam būs jāraksta grāmata...

Nu jau gads uz otru pusi strauji iet un parēķinot, esam prom gadrīz 9 mēnešus... Laiks skrien vēja spārniem, plāni vēl lieli un jāķer viss,ko var noķert... Iet tā kā pa kalniem un lejām... Zin, kā jau trakajiem - ir labas dienas un ir sliktas dienas.... Brīžiem atkal rutīna... bet laikam neviena rutīna man nav patikusi tā kā šī... bet tas jau cits stāsts, no cita skatu punkta...

Ar vienu kāju jau esmu Latvijā, nju domās noteikti... Kā gribās visus satikt, sataustīt un apskatīt ar savām acīm... Un, pie velna, atkal būt tur, kur vislabāk esi juties - mājās...

Ar otru kāju tomēr palieku šeit... jo ir bail... ir bail no visa tā, kas Latvijā, bail no emocijām, bail no notikumiem un bail no cilvēkiem... Ko tā? Nez... šeit ir izdevies iegūt mieru... Iedomājieties - Dace un mierīga??? Esmu ieguvusi labsajūtu ar sevi, harmoniju, mieru... Esmu laimīga!!! Bail, kaut mazāko daļiņu no tā visa pazaudēt...

Retu reizi tomēr gadās, ka liekas, ka viss, kravāju čemodānus un braucu prom, vajag Jūs, mani mīļie, kā gaisu, ko elpot... Zin, tās sajūtas, kad gribās skriet kā Forestam Gampam, vienkārši skriet un atpakaļ neskatīties, aizbēgt, bēgt... vienalga, kādā vārdā to sauc, bet paslēpties un būt maziņai... Bet tas tikai tajās sliktajās dienās... Un paldies, Dievam, tādu nav daudz... Bet nav jau viegli svešumā būt, kad neredzi savas sejas, kad nevari griezties kā vāvere savā ritenī... un, kad nezini, ka vienmēr būs kāds, pie kā vērsties pēc padoma, pastāstīt niķus un stiķus, labsajūtu un bēdas... Jančuks, kaut kā brīnuminā kārtā mani vēl var paciest... Lielāko prieku laikam man dod tieši viņs... Paldies!!! Man jau kā vienmēr visu dzīvē vajag pēc maksimālās programmas... Ja prieks, tad milzīgs, ja skumja, tad viss slikti utt utjp...

Labās dienas... Tas par to mieru... par to nezūdošo smaidu, par tiem taureņiem un dzīvesprieku... kad dzīvo tikai mirklim, kad baudi to un sirds kūleņo līdz ar Tevi... Esi laimīgs tikai tāpēc, ka elpo,tikai tāpēc, ka mīli dzīvi, tikai tāpēc, ka zini, ka esi kādam svarīgs un vnk tāpēc, ka ikdiena Tevi pacilā, apkārtējie iedvesmo un prieks nebeidz rimties... Un kāda recepte tam visam? Mirklis... tikai mirkļa sajūtās mēs varam atrast īsto laimi... kā bērni, kas priecājās par konfektēm, tā arī mums visiem jāatrod laime katrā saules starā, katrā acu pārī, kas uz mums paskatās... Mēs dzīvojam šo dzīvi tikai vienreiz... Pagātne un nākotne uz tagadnes mirkļa fona ir bezkrāsaina... Es nesaku, ka tām nav vērtības, es tikai baudu to, kas man ir dots tagad un šeit... Kas zin, varbūt domājot par pagātni vai dzīdamies pēc nākotnes laimes, šis burvīgais mirklis nemaz tāds nebūtu?

Es esmu pateicīga par to, kas man šeit Kanādā tiek dots... gan par cilvēkiem, kas man apkārt, gan par mirkļiem, ko varu te piedzīvot... Arī tad,kad mūsu te nebūs, zinu, ka pietrūks šejienes... Un es zinu, ka ne tikai mums pietrūks... Arī tiem, kas paliks šeit, arī tiem mēs pietrūksim...

Un tā tā dzīve veidojās... viss plūst un mainās...

Bet pastāvēs jau tikai tas, kas pārvērtīsies...

Arī mēs...